“STĀVĒŠANA KĀ STABS”

Liņ Houšens, Po Peikojs

“Stāvēšana kā stabs” ņem sākumu senajā sistēmā dačeņcjuaņ. Dalās divos virzienos: “stāvēšana kā stabs kopjot dzīvi” un “kaujas stabs”. Zemāk tiek aprakstīts pirmais variants. “Stāvēšana kā stabs” – ārstnieciska, atveseļojoša un nostiprinoša metodika, kas balstās uz dziļām saknēm koka augšanas un attīstības likumsakarībām. Tā neprasa ne speciālas telpas, arī nekādu aprīkojumu. Nodarboties var jebkurā laikā un vietā. Šim virzienam raksturīga vienkāršība, īsā laikā sasniedzamā efektivitāte, kas ir sevišķi augsta tādu hronisku slimību ārstēšanā, kā neirastēnija, gastrīts, kolīts, sirds koronārā saslimšana, kā arī pie vājas miesasbūves, aukstām ekstremitātēm utt.

I. Pozas

“Stāvēšanā kā stabs” ir liela pozu dažādība, tomēr tās visas var apkopot kā: “dabiskā stāvēšana”, “trīsapļu stāvēšana”, “stāvēšana, spiežot uz leju” un “jauktā stāvēšana kā stabs”. To var sadalīt trīs veidos pēc sarežģītības pakāpes: “stāvēšana kā stabs” augstā, vidējā un zemākā stājā. Augstā stāja paredz nelielu ceļgalu saliekšanu, kas neprasa lielu piepūli, ir domāta vecāka gadu gājuma un vājas konstitūcijas cilvēkiem. Vidējā stājā ceļgali tiek salieki ap 130 grādu leņķī, parasti to praktizē tie, kam ir pietiekami labi fiziskie rādītāji. Zemā stāja prasa leģalu locīšanu 90 grādu leņķī. Paredzēta veseliem cilvēkiem vai tiem, kuri pārsvarā jau atjaunojuši savu veselību.

1.“Dabiskā stāvēšana kā stabs”: nostādīt pēdas plecu platumā paralēli vienu otrai, galvu turēt taisni, krūtis neizspīlēt, kājas viegli saliekt ceļgalos, kreiso roku ar plaukstu uzlikt uz vēdera, labo uzlikt uz kreisās. Skatīties uz priekšu vai uz priekšu un uz leju (zīm.1).

2. “Trīsapļu stāvēšana kā stabs” sadalās “bumbu turošā” un “aptverošā”. Pirmais paredz nelielu roku noapaļošanu, otrais – izteiktu roku noapaļošanu (zīm.2, 3). “Bumbu turošā stāvēšana”: rokas izveido pusapli, viņas it kā satur bumbu apmēram 30 cm attālumā no sejas. Skatiens virzīts uz priekšu vai uz priekšu un lejā. “Aptverošā stāvēšana”: rokas it kā apskauj koku, plaukstas krūts līmenī apmēram 60 cm attālumā. Skatiens virzīts uz priekšu vai uz priekšu un lejup.

3.“Stāvēšana kā stabs ar spiedienu lelup”: rokas saliektas elkoņos, pirksti nesavienoti un virzīti uz priekšu, apakšdelmi paralēli zemei, plaukstas vērstas uz leju. Skatīties uz priekšu vai uz priekšu un lejup (zīm.4, 5, 6). Atkarībā no cilvēka veselības stāvokļa tiek izvēlēta augstā, vidēja vai zemā stāja.

4.”Jauktā stāvēšana kā stabs”: izpildot šo “staba” veidu rokas pamīšus maina stāvokli, kā parādīts (zīm.7-12). Stāvēšana katrā no šīm pozām var aizņemt sākot no vienas minūtes (sākuma etapā) līdz 10minūtēm (turpmākajos etapos). Pamatprasības stājai “stāvēšanai kā stabs”: paralēlas pēdas, kājas plecu platumā, ķermeņa augšdaļa iztaisnota. Galvu jātur taisni, līdzeni. Lūpas un zobi sakļauti. Krūts nedaudz ieliekta, mugura izstiepta. Pleci un elkoņi nolaisti. Viss ķermenis maksimāli atslābināts. Kājas tiek locītas tā, lai ceļgali neizbīdās aiz kāju purngalu līnijas.

II. Elpošana

1. Dabiskā elpošana (elpojiet kā pieraduši, kā parasti elpojat).

2. Vēdera elpošana (ieelpojot vēders tiek izbīdīts vai ievilkts, izelpā attiecīgi vai nu ievilkts, vai izbīdīts. Elpošanai jābūt mierīgai, plānai, līdzenai un dziļai. Ieteicams to veikt skolotāja vadībā.

3. Ieelpojot prātā savākt ķermeņa ci un “ārējo ci” apakšējā daņtjaņ apvidū (zemāk par nabu). Izelpas laikā savākto ci pārvietot (arī prātā) uz juncjuaņ punktiem kāju pēdās, tālāk atkal pacelt to daņtjaņā, atkal nolaist juncjuaņ punktos utt. Jāseko, lai elpošana būtu mīksta un dabiska, bez mazākās spēka pielietošanas.

III. Koncentrēšanās

Koncentrēšanās paņēmieni “stāvēšanā kā stabs” var būt šādi:

1. Domāt par ko vieglu un patīkamu, piemēram, par veiksmīgu situāciju darbā, par skaistiem dabasskatiem (mežs, lauks, brīvais vējš, plaukstošie ziedi dārzā). Nedrīkst domāt par to, kas izsauc bailes, rada izbailes un citas negatīvas emocijas. Šis paņēmiens ir sevišķi rekomendējams iesācējiem.

2. Koncentrēt uzmanību daņtjaņ apvidū (zemāk par nabu) vai uz juncjuaņ punktiem.

3. Pēc ieelpām un izelpām pārnest uzmanību no viena izvēlētā punkta uz otru, piemēram, no daņtjaņ apvidus uz juncjuaņ punktiem.

IV. Vingrinājuma pabeigšana

1. Lēni iztaisnot kājas, vienlaicīgi uz ieelpas pacelt rokas ar plaukstām uz augšu. Kad plaukstas sasniegušas kakla līmeni, pagriezt plaukstas uz leju un uz izelpas nolaist rokas līdz vēdera līmenim (it kā spiežot ar plaukstām). Izpildīt šo kustību trīs reizes pēc kārtas.

2. 2. Vienlaicīgi ar lēno kāju iztaisnošanu, uz ieelpas jāceļ rokas ar uz augšu vērstām plaukstām. Kad plaukstas sasniegušas kakla līmeni, ir jānovirza tās aiz galvas un jāturpina roku celšanu līdz pakauša līmenim. Tālāk jāpagriež plaukstas ar saujām uz leju, jānostāda tās galvas priekšā un uz izelpas lēni jānolaiž līdz vēderam. Atkārtot trīs reizes. Lai pastiprinētu efektu pēc vingrinājuma pabeigšanas saberzēt plaukstas. Tāpat arī var veikt galvas masāžu (matu pieglaušana), kā arī sejas masāžu (noskalošana). Viss pa 20 kustībām. Pirmā vai otrā paņēmiena izvēle ir brīva.

V. Rekomendācijas

1. Saglabāt atslābumu no vingrinājuma sākuma līdz pabeigšanai. Sejā jābūt redzamam vieglam smaidam. “Stāvēšanas” laikā nav vajadzības izsekot radušās sajūtas.

2. Iesācējiem un smagi slimajiem tiek ieteikts nodarbību pirmajā posmā pielietot dabīgo elpošanu, pirmo koncentrēšanās paņēmienu un “stāvēšanu ar lejupspiešanu” augstā stājā.

3. Visā izpildāmā vingrinājuma laikā nepieciešams saglabāt izvēlēto pozu. Patvaļīgas kustības nav pieļaujamas.

4. Ja “stāvēšanas” laikā sajūtat karsoni, siltumu, kādas ķermeņa daļas tirpšanu, muskuļu raustīšanos, roku vai kāju pirkstu trīcēšanu, tad nevajag uztraukties – tā ir parasta paŗādība cigun nodarbībās. Jums vienkārši tam nav jāpievērš uzmanība.

5. Nevienmērīgas ci izvietošanās organismā rezultātā var rasties aukstuma sajūta vienā plecā un karstums otrā un pat puse ķermeņa izjūt akstumu, bet otrai pusei ir karsti. Nodarbību gaitā tas pāriet. Tomēr gadījumos, kad aukstums tiek izjusts visā ķermenī, nepieciešams tūlīt pat apstādināt nodarbības, sasildīt rokas un seju ar siltu vai karstu ūdeni. Nodarbību var turpināt nākošajā dienā.

6. Specīgā vējā nevajag nodarboties atklātā gaisā. Vājā vējā – drīkst nodarboties. Stāvēt vajag ar muguru pret vēju. Nodarbojoties telpās, jāseko svaiga gaisa piekļuvei, lai gaiss vienmēr būtu svaigs.

7. Nevajag nodarboties, ja cilvēks izjūt lielu badu, pusstundu pēc ēšanas, vai ir ļoti pārguris (pēdējā gadījumā labāk nodarboties sēdus vai guļus).

8. Sviedru un siltuma prādīšanās “stāvēšanas” laikā ir laba pazīme. Tomēr jāuzmanās, lai nesaaukstētos. Uzreiz pēc nodarbībām nedrīkst dzert aukstu ūdeni vai apmazgāties ar aukstu ūdeni.

9. Stingri ievērot nodarbības izbeigšanas prasības.

Redaktora komentārs

Pie jau minētā tomēr jāpievieno vesela prasību rinda, kas skar ķermeņa stāvokli:

— ieņemot stāju “starpenes noapaļošana” (kājas jau saliektas). Tādēļ nepieciešams nedaudz izvērst un tad satuvināt ceļgalus;

— savākt vēderu, nedaudz ievelkot vēdera muskulatūru virs kaunuma kaula;

— ar iedomātu kustību (t.i. maksimāli viegli) ievilkt anālās atveres sfinkterus;

— atslābināt jostasvietu. To var panākt, iedomājoties sevi sēžam vai it kā būt “piekārtam aiz galvvidus” vai lēni nolaižoties tupus stāvoklī. Jostasvietas atslābināšana cieši saistīta ar kāju saliekšanu ceļgalos, gurnu atslābināšanu, “starpenes noapalošanu”. Visas šīs kustības jāveic līgani, tā, lai viens pāriet otrā. Tā ir atslēgas prasība, pretējā gadījumā ci nevar brīvi cirkulēt pa ķermeņa kanāliem;

— nedaudz ievilkt krūti, bet ne saliekties;

—iztaisnot muguru, lāpstiņas nedaudz izvērst, bet nenostiepties stīgā;

— nolaist plecus un padot tos nedaudz uz priekšu. Jābūt tādai sajūtai, ka tie nokarājas;

— nolaist un nedaudz atvirzīt elkoņus;

—atslābināt plaukstu locītavas, pirksti brīvi izplesti;

— atslābināt padušu ieplakas, rokām jābūt tadā stāvoklī, lai starp augšdelmu un padusi paliktu zināms attālums (tāds, lai varētu ievietot olu);

— domās piekārt galvu aiz galvvidus, tādēļ jāsavāc zods un jāpaceļ galva ar baihuej punktu uz augšu;

—pievērt acis (bet neaizvērt pavisam), tas ir vērtīgi vispārējai relaksācijai;

— aizvērt lūpas un zobus (bet nesaspiest tos), tā traucējot iekšējā ci noplušanai ārējā vidē;

— viegli atdurties ar mēles galu aukslējās pie alveolām (nelīdzenumi aiz augšzobiem);

—sejas muskuļi it kā gatavi smaidam (domās pasmaidīt). Tas rosina iekšējo orgānu atslābšanu un miera sasniegšanu.

Izpildot visas šīs prasības, var sākt nodarbības pamatdaļu.

“Stāvēšana kā stabs”- viena no populārajām un universālām metodēm, kuru izmanto gan ārstnieciski-atveseļojošajiem mērķiem, gan kā daudzu ušu un taiczicjuaņ sistēmu neatņemamu daļu.Šī metodika ir vienkārša un efektīva. Tomēr, mūsu žurnālā iepriekšminētie brīdinājumi arī šo metodiku skar pilnā mērā. Tas nozīmē, ka nodarbības pēc šīs metodikas arī prasa uzmanību. Sevišķi uzmanīgiem jābūt tās apgūšanas pirmajā etapā.

Nepieciešams saprast, ka: “novirzes”ir iespējamas, pat ja cenšas ievērot visus norādījumus un ieteikumus. Darbs ar ci un daņtjaņiem ir ļoti smalka lieta. Lai pareizi “stāvētu” pat ar skolotāju, un jo sevišķi bez tā, ir jāiegūst individuāla pieredze. Ne tikai pozitīva, bet arī negatīva. Daudzi ik pa laikam kļūdās, kaut gan viņiem ir ilggadīga pieredze. Protams, ka tas nenozīmē to, ka pilnīgi visiem bligāti būs “novirzes”, tas ir ļoti individuāli un ir atkarīgs no daudziem faktoriem.

Svarīgi pareizi iziet pašu pirmo nodarbību etapu, svarīgas ir pirmās dienas un nedēļas. Dažiem tas izpaužas visai vāji, nepamanāmi – tiem nevajag izmist, bet mērķtiecīgi jāturpina nodarbības. Citiem reakcijas var būt spēcīgas – arī viņiem nav jābīstas. Daudzas no šīm reakcijām – dabiskas, bet ne visas. Jāprot atšķirt “novirzes” no likumsakarīgām izpausmēm. Pirmie ir jāizskauž, bet uz otriem nepievērst sevišķu uzmanību.

Nolēmušajiem apgūt “stāvēšanu” iesakām vēlreiz uzmanīgi pārlasīt visus rakstus rubrikā “Padomi iesācējiem”, it sevišķi Liņ Houšena un Lo Peijuja rakstu 1991.gada numurā Nr. 3. Tajā pat laikā nevar iepriekš gaidīt “novirzes”. Svarīgi ir ticēt veiksmei, atvērties, bet nekādā gadījumā būt rezultāta gaidās, noskaņojoties uz kaut kādu rezultātu, no visiem spēkiem to pietuvināt. Jo stiprāka būs šāda vēlēšanas, nepacietība, jo vairāk attālināsiet savu veiksmi. Esiet pacietīgi un mierīgi uzstājīgi, un viss atnāks vajadzīgajā laikā. “Stāvēšanas” laikā ķermenī var rasties dažādas izjūtas – nevajag uz tām fikšēt uzmanību, nepētiet un neanalizējiet tās. Tas tiks darīts pēc nodarbības pabeigšanas, ne uzreiz, bet vēlāk, visas dienas gaitā. Patreiz ir jābūt koncentrētam uz izraudzīto. Koncentrēšanās ir jābūt vieglai. Ko tas nozīmē? Protams, ka prātā nāks citas domas, uzmanība izkaisās – nedusmojaties un necīnieties ar atnākušajām domām, nemēģiniet pēc iespējas ātrāk tās aizdzīt kā meditāciju traucējošus ienaidniekus. Pēc tam, kad aptversiet, ka jūsu uzmanība ir novērsta, uz mirkli pievērsiet savu “skatienu” tai domai, kura patreiz atrodas jūsu galvā. Mierīgi paskatieties uz to, un tad “pasakiet”: “Tagad es IZVĒLOS citu” – un liegi novirziet uzmanību uz jūsu meditācijas objektu (daņtjaņ, punkts, noteikta tēma, dabasskats). Un tā jārīkojas katru reizi, kad jūsu uzmanības lokā nonāk nepiederoša doma.

Dažreiz būs grūti koncentrēties – nevajag censties sasniegt to caur pūlēm, tas novedīs pie spriedzes rašanās. Vēlāk tas var izpausties ar galvassāpēm un ar jebkuru citu “novirzi”. Apmierinieties ar šodien gūtajiem rezultātiem, katru reizi tie var būt savādāki. Tas ir normāli. Paļaujaties uz dabīgumu, nevis uz savu gribasspēku. To labāk ir pielietot , lai sasniegtu regularitāti un sistemātiskumu nodarbībās, izskaužot kaitīgos paradumus un uzturot možu garu. “Stāvēšanas” izbeigšanai jānotiek līgani un lēni: meditatīvā režīmā strādājošā nervu sistēma nevar krasi pāriet nomoda režīmā – tāda pāreja var kļūt par stresa iedarbību, un mierīguma vietā jūs jutīsiet uzbudinājumu, nervozitāti un diskomfortu. PAREIZA IZEJA – SVARĪGĀKAIS NOTEIKUMS. Pēc pilnīgas nodarbību izbeigšanas pusstundas laikā nav ieteicams garīgais darbs. ievajadzētu ēst 1-2 stndas.

Cigun nodarbībās svarīgi ir apzināties arī to, ka mērķis nav tajā, lai savāktu iespējami vairāk enerģijas. Neapšaubāmi, ka noteiktos gadījumos enerģijas vākšana ir nepieciešama. Bet tikai tajos gadījumos, kad enerģijas ir nepietiekami. Tomēr bieži problēma ir tieši pretēja – enerģijas ir pārāk daudz, tā pārpilda kanālus un spiež. Neizmantota tā “bojājas” veido blokus un korķus. Daudzas slimības (piemēram, neirotiskās) bieži rodas jebkādu iemeslu rezultātā neizmantotās enerģijas dēļ. Tas attiecas arī uz tiem, kas nenodarbojas ar cigun (meditācija) un jo sevišķi uz tiem, kuri nodarbojas. Tādēļ ir ieteicams iekšējs un ārējs aktīvisms. Enerģijas daba ir tāda, ka tai jābūt izlietotai, un augstākajai enerģijai (garīgajai) jābūt atdotai cilvēkiem. Šajā sakarā rodas problēma mērķa izvēlē, uz kuru novirza enerģiju. Nav lieks radies jautājums: kādēļ es gribu būt vesels?

Tātad, galvenā jēga atveseļojošā cigun nodarbībām – izveidot brīvu enerģijas cirkulēšanu enerģētiskajos kanālos (cilvēka iekšpusē) starp cilvēku un ārējo vidi sistēmā Zeme-Cilvēks-Kosmoss. Jēgpilna attieksme pret šo un jo sevišķi pret to faktu, ka cilvēks ir kosmiskās ķēdes posms (pie kam vēl centrālais) labvēlīgi iespaido nodarbību veiksmīgumu un var kļūt par cigun apgūšanas pamatiem un tālāku pāreju uz augstākām pakāpēm. .

Noslēgumā jāatzīmē prasību svarīgums par patvaļīgu dažādu metodiku sajaukšanu nepieļaušanu, vadoties pēc paša vēlēšanās. Šī noteikuma neievērošana var radīt visnepatīkamākās sekas. Nav iespējams vienlaicīgi iet dažādus ceļus, izvēlieties sev vienu un strikti ejiet pa to. Bet tas nenozīmē, ka nedrīkst nomainīt metodiku. Pēc noteikta nodarbību ilguma protams, ka var pāriet pie citas metodikas, ja būs skaidri redzams, ka jau izvēlētā jums neder. “Stāvēšana kā stabs” labi saskaņojas ar jebkurām ušu un taiczicjuaņ sistēmām, ar metodikām, kuras virzītas uz muskulatūras relaksāciju. Jebkuras cigun (jogas) tehnikas uzbudinātās strāvas ķermenī darbojas diennakti (aptuveni) , tādēļ šajā laikā ir sevišķi bīstami apvienot tehnikas.

Atceraties par visiem mūsu žurnāla padomiem un rekomendācijām un nekad neaizmirstiet par personīgo veselo saprātu.

Raksts no žurnāla №5-1992 CIGUN UN SPORTS