Taiczicjuaņ izplatība bija visai apgrūtināta sakarā ar skolu noslēgtību [meistars nekad neapmācīja vairāk, kā 3-4 audzēkņus], kā arī dēļ vispārpieņemtu metodiku trūkuma. Pēc ĶTR izveidošanās sākās darbs ušu “sakārtošanā”. Kā rezultātā 50-to gadu vidū tika radīti ap 20 jaunu kompleksu, kas visi balstījās uz tradicionālajiem stiliem. Tajā skaitā 1956. gadā parādījās komplekss “Vienkāršotais taiczicjuaņs no 24 formām”, kura pamatā ņemts vispopulārākais un krāšņākais stils – Jan. Vēlāk tas tika iekļauts vidējo un augstāko igliītības iestāžu mācību programmā. “Vienkāršotā taiczicjuaņ no 24 formām” izpilde aizņem ne vairāk, kā 5-6 minūtes. Šis komplekss ir plaši izplatīts ne tikai Ķīnā, bet arī citās Rietumu valstīs.

Taiczi Jan stila 42 formas ir unikāls Taiczi komplekss, kuru radījuši pieci augstākā līmeņa meistari. 42 formas ir ”mikss” no pieciem Taiczi stiliem: Jan, Čeņ, U, Bagua, Siņ-i. Bez neapšaubāma ārēja skaistuma, formai piemīt arī dziedniecisks efekts, tā attīra apziņu un nomierina prātu.

Pēc Čeņ Čžaopi aiziešanas ciematā tika uzlūgts viņa brālēns Čeņ Čžaokujs, kurš pacēla praktizējošā Čenejas ciemata meistarību jaunā līmenī. Ciemata iedzīvotāji ievēroja, ka Čeņ Čžaokuja pasniegtās formas nedaudz atšķiras no Čeņ Čžaopi pasniegtajām. Pacik Čeņ Čžaopi pasniegtās secības tiem bija pierastākas, ļaudis nosauca tās par “Veco formu”[Lao Czja], bet Čeņ Čžaokuja pasniegtās par “Jauno formu” [Siņ Czja], t.i. viņiem kaut kas jauns.