Kā Ķīnas tradicionālās kaujas mākslas stils taiczicjuaņs guva ievērojamu attīstību Ķīnas Republikas periodā un tad arī kļuva ļoti populārs. Šajā laikā radās daudz teorētiskie darbi, tika radītas dažādas organizācijas, parādījās daudzas skolas un izcili meistari. Šādus aspektus var pārskaitīt ilgi. Ne velti tad runāja:
Tas laiks bija Taiczicjuaņ Zelta laikmets
盖此时代为太极拳之黄金时代也
Taiczicjuaņ popularizēšanas etapu pētīšana Ķīnas Republikā un tā plašās izplatības iemeslu vispusīgai analīzei ir liela loma taiczicjuaņ ģenēzes un nākotnes iespēju izpratnē.
1. Šis laikmets devis labas iespējas taiczicjuaņ attīstībai.
1.1Izvēles problēmas starp ķīniešu un rietumu sporta kultūrām, ievērojot to pretrunas.
Ķīnas Republikas izveidošanās sākumā vienlīdz attīstījās gan rietumu, gan ķīnas tradicionālie sporta veidi.
No vienas puses vizuāli krāšņie tradicionālie sporta veidi ar plašu pamatbāzi, vēl aizvien attīstās un tiek mantoti paaudzēs.
No otras puses sakarā ar pastāvīgām sociālām izmaiņām un rietumu misiju apgaismības darbības pastiprināšanos Cin dinastijas valdīšanas beigās rietumu sporta veidi sāka masveidā izplatīties Ķīnā.
Tomēr ķīniešu un rietumu sporta tradīcijas veidojās dažādās kultūras vidēs, un kad Ķīnas Republikā tās sāka attīstīties kopā, neizbēgami radās nesaskaņas, starp kurām visspilgtākie bija divgesmitajos gados strīdi par “veco un jauno sportu” (新旧体育 Xīnjiù tǐyù) vai trīsdesmitajos par “vietējo vai ārzemju sportu" (土洋体育 Tǔ yáng tǐyù).
Tajā laikā bija daži saprātīgie cilvēki, kuri uzskatīja, ka dažādo kutūru sportam piemīt savas unikālās īpatnības, tas iespaidojās no dažādām paražām un ieradumiem. Citas valsts sports var nederēt mūsu nacionālajiem apstākļiem un ušu tika izvēlēts kā opozīcija ķīniešu un rietumu sporta veidiem.
No tautiskas prakses sacensties ušu paņēmienu (把式 bǎshi) zināšanā, izpildes veiklībā un tehnikā tas kļuva par “nacionālo mākslu” (国术 Guóshù).
Bashi stila piekritēji centās pierādīt, ka tradicionālie sporta veidi ir pārāki par mūsdienīgajiem un labāk der Ķīnas nacionālajām īpatnībām:
Gošu – tas ir visas tautas popularizēts sporta veids. Tas atšķiras ar dabisku dzīvīgumu, atšķirībā no boksa, vingrošanas un citas ārzemju iemaņām, kas aptver tikai iedzīvotāju daļu, kļūstot par sastingušu un mehānisku darbību, kur iespējams sasniegt vien noteiktu līmeni (atšķirībā no Gošu).
“Nacionālās mākslas” pārākums pār citzemju sportu tika sludināts pilnā mērā. Gošu pārstāvēja Ķīnas un Rietumu kultūras opozīciju ārkārtīgi specifiskajā tā laika vēsturiskajā un kultūras vidē.
Dūru cīņas biedrības “Mīkstuma sasniegšana” dibinātājs Čeņ Čžiczins (陈志进 Chén Zhìjìn, 1881–1958) salīdzināja taiczicjuaņu ar tajā laikā izplatītajiem sporta veidiem. Viņš raksta:
... vingrošana nākusi no rietumu valstīm, izplatīta skolās un armijā, tā līdzīga Baduancziņam, bet nemāca pašaizsardzību un spēju aizsargāties no uzbrukumiem. Pie tam, maz intereses ir šī sporta izpildītājiem. Ķīnieši ir vienkārši satriekti, ka to pasniedz rietumu cilvēki. Viņi ļoti uzticās pasniedzējam un nodarbojas gadu desmitiem, bet absolūti neredz rezultātus. Bet, apgūstot taiczicjuaņ, iemaņas kļūst par ieradumu. Ar taiczicjuaņ var nodarboties visu mūžu pilnīgi visi, neatkarīgi no sociālā stāvokļa – zemnieki, strādnieki, tirgotāji, inteliģence. Pilnīgi pietiekami ir veltīt nodarbībām vienu stundu.
Tam ir pietiekami katru dienu veltīt vienu stundu. Bet tie, kas nodarbojas ar rietumu vingrošanām, izbeidzot skolu vai pabeidzot dienestu armijā, vai turpina ikdienas nodarbības? Gadījumā ar taiczicjuaņu, to apgūstot un jūtoties gandarīts, cilvēks vairs nespēs atteikties no taiczicjuaņ nodarbībām.
Viņš uzskata, ka salīdzinot ar rietumu sporta veidiem taiczicjuaņs ne tikai var “nostiprināt iekšējo un aizsargāt no ārējiem apdraudējumiem” , bet arī katru dienu pieaugs interese par šīm nodarbībām. Rietumu sporta veidi dēļ pielietojuma ierobežojumiem un trenēšanās neiespējamības pēc skolas vai dienesta beigām nevar būt ilglaicīgi. Pie tam šie sporta veidi neder visām vecuma grupām. Tomēr tas viss nav tikai salīdzinājums, cik vienkārši taiczicjuaņ pārākuma “slavināšana”.
Arī taiczicjuaņ meistars U Tunaņs šajā laikā raksta:
Ja runā par eiropas un amerikāņu sporta veidiem, tad neapšaubāmi, ka tie arī ir paņēmieni ķermeņa stiprināšanai. Bet to kustības ir asas, prasa sarežģītu aprīkojumu, kas padara to nepieejamu ikvienam interesentam tādēļ neesot intereses vērti. Pie kam vienlaicīgi vienā vietā nevar nodarboties visu kategoriju cilvēki, kas nesaskan ar iespēju līdzvērtības principu treniņos. Eiropas un amerikāņu vingrošana, bez šaubām, atļauj vinlaicīgi trenēties lielam cilvēku kopumam, jo sastāv no viekāršām un taisnām kustībām, bet tās ir tālu no pilnības un ir pretrunā ar daudziem fizioloģijas principiem.
Šajos citātos redzama ne tikai dziļa mīlestība pret tradicionālo ķīnas kultūru, bet arī atklāta tendence “slavēt savu un nopelt svešo”. Tas liecina arī par to, ka noteiktā laika periodā taiczicjuaņs kā tradicionāls ķīnas sporta veids vairāk piemērots ķīnas realitātei un bija vairāk pieejams plašām tautas masām.
1.2 Vājas un izmocītas tautas bezpalīdzība
Ar Opija karu sākumu Ķīna bija bezgalīgo karu nomocīta un tauta slīga dziļā nabadzībā. Cenšoties atvērt aizzīmogotās Ķīnas durvis, rietumu lielvalstis ļaunprātīgi ieveda opiju un ar varu piespieda Cin valdību parakstīt pazemojošus nevienlīdzīgus noteikumus, lai legalizētu opija tirdzniecību. Tas noveda pie tā, ka augsti stāvošie ierēdņi un arī parastie ļaudis kļuva atkarīgi no narkotikām, nespēdami atbrīvoties no šīs atkarības. Rezultātā nācijas fiziskā veselība tika nopietni apdraudēta un Ķīna ieguva iesauku “Austrumāzijas slimais cilvēks”. [2]
Rietumu sportiem izplatoties Ķīnā, izglītotie cilvēki pamazām aptvēra sporta vērtību un nepiciešamību, aktīvi to propagandēja, cerot ar sporta veidu palīdzību nostiprināt nāciju. Tomēr, sakarā ar ekonomikas panīkumu Republikas laikā sporta veidu investēšana bija vairāk, kā pieticīga. Tas radīja nepārvaramu bezdibeni starp propagandu un izpildi, liekot šķēršļus mūsdienu (pārstāvēts ar rietumu sportu) sporta veidu attīstībai.
Kā Nacionālo spēļu ikdienas avīzē teica Čeņ Lifu:
Pēc mūsu novērojumiem pēdējo desmitgažu laikā lielākā daļa no Eiropas un Amerikas nākušo sporta veidu neatbilst mūsu valsts vajadzībām un apstākļiem. Pirmkārt, dažādie vieglatlētikas veidi un spēles, stingri runājot, ir tikai skolas līmeņa sports, nevis tautas kustība. Ļoti maz, kas piedalās šajos sporta veidos, izņemot skolēnus, bet studenti ir niecīga Ķīnas iedzīvotāju daļa. Otrkārt, šie sporta veidi ir aristokrātu un inteliģences hobijs, nevis domāti plašām masām. Sakiet, cik Ķīnā ir stadionu un baseinu?
Tajā laikā sports kļuva par luksusa aizraušanos, un parastajiem ļaudīm iespējas ar to nodarboties bija visai ierobežotas.
Tādēļ lielākajai daļai iedzīvotājiem Gošu kļuva visvēlamākais fiziskās audzināšanas veids.
Gošu netiek ierobežots ar ekonomiskajiem noteikumiem, nav atkarīgs ne no bagātības, ne nabadzības, no aizņemtības vai brīvā laika, to var praktizēt jebkurā laikā un vietā.
Runā – ka nabadzīgie nevar nodarboties ar kaujas mākslām, bet īstenībā, nodarbojoties ar tām, izdevumi pieaug tikai uz apetītes rēķina. Tas ir dabiski, ka spēcīgi cilvēki ēd vairāk.
Bez tam arī nedaudz vairāk nonēsājas apģērbs un apavi, bet tas ir nesalīdzināmi ar rietumu boksa cimdiem, kas maksā četrdesmit-piecdesmit juaņus (3). Gošu nodarbībām nevajag speciālu apģērbu un apavus, padarot to par izplatitu mākslu.
Specifiskajos tā laika vēsturiskajos apstākļos salīdzinājumā ar rietumu sporta veidiem tieši kaujas māksla bija ekonomiskāka un vairāk atbilda lielākai daļai iedzivotāju patēriņa līmenim. Varētu pat teikt, ka nacionālie apstākļi zināmā mērā ierobežoja mūsdienu sporta attīstību, tajā pat laikā atbalstot tradicionālos sporta veidus, tajā skaitā arī kaujas mākslas, kuru vidū saprotami, ka bija arī taiczicjuaņs un tas turpinājās noteiktā laika periodā.
1.3 Politiskā nepieciešamība (4) bija “Ar kaujas mākslu palīdzību glābt valsti”
Izveidojoties Ķīnas Republikai, ņemot vērā radušās politiskās situācijas bīstamību un saasinājušos kara konfliktus, dažādu iedzīvotāju slāņu pārstāvji apjauta, ka:
... gausa morāle un vājš ķermenis nespēj pretoties ienaidniekiem un panākt pašpārliecību.
Tādēļ arvien skaļāk sāka skanēt aicinājumi attīstīt fizisko kultūru un sportu un strauji cēlās nacionālā sporta gars. Savukārt, fiziskās kultūras tradicionālie veidi, tajā skaitā kaujas mākslas pievērsa sev uzmanību un valstī izveidojās viedoklis par nepieciešamību nodarboties ar kaujas mākslām, lai glābtu valsti.
Augstākie sabiedrības slāņi arī aktīvi pieslēdzās “nacionālo mākslu” propagandā:
Republikas sākumā patriotiski noskaņotie cilvēki, baidoties par nacionālās varenības un gara izsīkumu, centās rast līdzekli dūšas pacelšanai un stimulēšanai, tādēļ griezās pie šīm iemaņām. Šajā jomā vērojams straujš progress. Un visieinteresētākie izrādījās tieši cilvēki augstās cepurēs ar platām jostām.
«“Nacionālās mākslas” ķīniešiem kļuva par “burvju dziru”, “slepeno sastāvdaļu”, ko vajadzēja izmantot.
Nacionālās mākslas vienlaikus ir arī ķermeņa nostiprināšanas un veselības saglabāšanas māksla, domāta kā pašaizsardzībai, tā valsts aisardzībai, tā ir sevī apvienojoša ķermeņa un gara savienojuma māksla.
Tā ir māksla audzināt cilvēkus, spēj nostiprināt ķermeni un garu, spējīga aizsargāt no ienaidniekiem. Pēc treniņiem tiek pilnveidotas tuvcīņas iemaņas, kas ir vērtīgi gan kara, tā arī miera laikos.
Tādā veidā , Gošu kļuva par valsts glābēju un fiziskā spēka stiprināšanas līdzekli. .
Kā viens no Gošu veidiem taiczicjuaņ savukārt radīja labvēlīgu vidi attīstībai un popularizēšanai zem lozunga “glābt nāciju ar kaujas mākslu palīdzību”. Bez tam, daudzie darbi par taiczicjuaņ ir cieši saistīti ar laikmeta pulsu un propagandē tieši taiczicjuaņu, kā nācijas glābēju un veselības stiprināšanas paņēmienu.
Piemēram, U Tunaņs savā grāmatā “Taiczi-dao” saka:
Ja no šī mirkļa spēs apvienoties un veicināt nacionālās kaujas mākslas, savstarpēji apspriest tās un pastiprināti trenēties, tad pēc nepilniem desmit gadiem cilvēku fiziskā veselība var kļūt stipra. Visa tā rezultātā var rasties veselīga nācija.
Tikai tad ķīniešu nācija spēs iet vienā solī ar pasaules lielvalstīm, un protams, tad imperiālisms tiks uzvarēts. Visas nevienlīdzīgās vienošanās tiks atceltas, pat netiks pieprasīta to anulēšana. Vai tas nenozīmē brīvības un vienlīdzības statusa sasniegšanu?
Tieši Gošu prakses ciešā sakarība ar nacionālo krīzi noveda pie tā, ka
... visas oficiālās personas atbalstīja un veicināja nacionālās kaujas mākslsas, pielietojot lielas pūles nacionālā gara stimulēšanai un uzmanības pievēršanai. Administrācija, skolas un asociācijas īpaši cienīja valstī izplatījušos taiczicjuaņu.
Varēja redzēt, ka taiczicjuaņ popularitāte atbilda tā laika politiskajām prasībām un turpināja oficiālo personu politiskās idejas. Tas bija viens no galvenajiem taoczicjuaņ popularitātes iemesliem.
2.Taiczicjuaņ izplatība ir tā nepārtrauktās attīstības rezultāts.
2.1. Uz veselību virzītās attīstīšanās mērķis ir pieskaņots tā laika ritējumam.
Galvaspilsētā ierodoties Janam Lučanam (5) kopā ar dēliem Jan Baņhou (1837-1892) un Jan Czjaņhou (1839-1917), kā arī taiczicjuaņ izplatītājs Jans Čenfu (1883-1936), valsts pārdzīvoja sarežģītus laikus un iedzīvotāju veselība pasliktinājās. Arvien vairāki cilvēki tiecās nostiprināt savu veselību un aizsargāties no ārējiem apdraudējumiem. Jans un viņa pēcteči izmainīja savas kaujas mākslas formas, tā radot jaunu stilu Jan, kas raksturojas ar platām un atslābinātām formām un līganām kustībām. Tas zināmā mērā noteica Jauno laiku taiczicjuaņa attīstības pamatmērķi – veselības uzlabošanu.
Ķīnas Republikas laikā turpināja šīs attīstības mērķi. 1921.gada ikkvartāla izdevumā publicētajā “Taiczicjuaņ kustību shēmu” priekšvārdā Caj Juaņpejs (6) teica:
Turot rokās šo darbu, slimnieks nebaidīsies.
Čen Veimins (7) tajā laikā raksta:
Taiczicjuaņ ir māksla, kas atgriež stipros mīkstumā, tas ir ceļš uz mirušas enerījas atgriešanu dzīvajā.
Tajā laikā vienkāršās tautas vidū bija diezgan izplatīts viedoklis:
Taiczicjuaņs nav mīklainas un dīvainas darbības. Tas nav domāts tikai miesassargiem vai ielu māksliniekiem. Tā ir dabiska pašaizsardzības metode un atveseļošanas un ārstēšanas dabiski paņēmieni.
Iesākumā kaujas māksla bija domāta cīņai, pārvērtās par veselības nostiprināšanas līdzekli.
Kā teicis dzejnieks un karotājs, baguačžan meistars Jan Čans (1886-1965):
Kas gan iesākumā varēja zināt taiczicjuaņu?
Taņ Guns sāka to izplatīt, lai ārstētu slimības.
Pēc tam, kad sāka izplatīties taiczicjuaņs, vairs neviena no kaujas mākslām nespēja kļūt pārākas par to.
Varbūt kāds pārvalda Čeņ tehniku?
Tā tika iegūta no Jan (8)
Tieši taolu aktīva korekcija noveda taiczicjuaņu pie īpašās vietas. Taolu ir taiczicjuaņ formāli vingrinājumi, taiczicjuaņ attīstības Mērķu noteikšana – iedzīvotāju atveseļošana un adaptācija laikmeta prasībām.
Taiczicjuaņ īpašā vieta ir tāda, ka neviena no kaujas mākslām nevarēja kļūt labāka par to.
2.1 Tehniskās sistēmas pilnveidošana bija pamats taiczicjuaņa uzplaukumam.
2.2.1 Dažādo taiczicjuaņ skolu vispārēja attīstība.
Taiczicjuaņ skolas, tāpat zināmas kā pai (派 pài), ir dažādu tehnisko stilu, īpatnību un sistēmu konkrētas realizācijas. Tās ir radušās šī Gošu virziena attīstības procesā. .
No brīža, kad ciematā Čeņczjagou Veņ novadā Hanaņas provincē visdrīzāk Min laikā (1368-1644) parādījās taiczicjuaņ līnija un vairāk, kā 300 gadu garumā tā tika attīstīta un mantota paaudzēs, uz Ķīnas Republikas rašanās brīdi jau radās piecas galvenās taiczicjuaņ tehnikas skolas: Čeņ, Jan, divi dažādi U un Suņ (9). Šo galveno taiczicjuaņ tehnisko skolu izveidošanās liecina par tā attīstību un briedumu.
Čeņ Fake
Ķīnas Republikas laikā taiczicjuaņ Jan skola bija vadošā un tai bija laba reputācija visā valstī. Taiczicjuaņ U skolu(武) dibināja Juisjans (10), tā izplatījās pateicoties tā trešā mācekļa Hao Veižeņa pūlēm. U skola tika izstrādāta uz Jan skolas pamata, tāpat attīstījās vairāku paaudžu garumā turpinātāju mantota un kļuva par svarīgu Ķīnas Republikas kaujas mākslu daļu.
Taiczicjuaņ Suņ skola tika radīta uz U skolas bāzes. To pasniedza Hao Veižeņs un savukārt tā sastāvēja no siņjicjuaņ, baguačžan un taiczicjuaņ kopuma. Apvienojot šīs zināšanas un 1919.gadā publicējot “Taiczicjuaņ izpēti” (太極拳學), šādi tika apzīmēta pilnīga taiczicjuaņ Sun skolas izveidošanās.
Suņ Lutan.
Taiczicjuaņ Čeņ skola ir ar vēl senāku vēsturi un tika iekļauta kopīgajā stilu attīstības plūsmā tikai pēc Čeņ Čžaopi un Čeņ Fake vizītes Pekinā 1924.gadā.
Tik spilgta dažādu lielo taiczicjuaņ skolu izpausme Ķīnas Republikas laikā jūtami bagātināja taiczicjuaņa tehniku un teoriju, izveidoja tā unikālo stilu un īpatnības, kā arī radīja lielu skaitu slavenu taiczicjuaņ meistaru. Tas tāpat bija labvēlīgi šai kaujas mākslas attīstībai tajā periodā.
2.2.2 Tehniskā satura īpatnības.
Taiczicjuaņ tehnika pārsvarā satur formālus vingrinājumu kompleksus (taolu), darbu ar ieroci un pāru darbu (tujšou). Savas ilgās attīstības gaitā taiczicjuaņs, kā arī citas kaujas mākslas tika mantots tradicionālā veidā “no mutes mutē un no ķermeņa ķermenim”. Kā rezultātā neizbēgami radās zināmas nesaskaņas kompleksu nosaukumu un tehnisko saturu starpā. Neapšaubāmi, ka tas traucēja taiczicjuaņ attīstībai un izplatīšanai (12).
Ķīnas Republikas laikā informācija par taiczicjuaņ dažādo skolu tehnikām un teorijām aktīvi tika izplatīta ar dažādu publikāciju palīdzību, kā piemēram Jana Čenfu publicētā “Taiczicjuaņ teorija un prakse”, Suņ Lutana publicētā “Taiczicjuaņ izpēte”, U Czjaņcjuaņa publicētā “Taiczicjuaņ kustību pilns sakopojums un to nosaukumi”(13), Čen Siņa “Čeņ taiczicjuaņa ilustrācijas”, Čen Veimina “Taiczicjuaņ zobens” un tā tālāk.
Vairākumā šajos darbos ir fotografētas attiecīgo skolu formas, aprakstītas katras kustības tehniskās prasības, tiek izskatītas taišou un utt. tehnikas, padarot šos materiālus par katras taiczicjuaņ skolas etalonu un pamudinājumu darboties. Tas rosina taiczicjuaņ tehniku attīstīties lielās standartizācijas un unifikācijas virzienā. Tā jau ir mūsdienīga un zinātniska taiczicjuaņ attīstības izpausme, kā arī spēlē lielu lomu taiczicjuaņ attīstībā un izplatīšanā.
Taidzicjuaņ U stils.
2.3 Akadēmiskie pētījumi paaugstināja taiczicjuaņ statusu.
Sabiedrībā ilgu laiku kaujas mākslas tika uzskatītas kā “pazeminātas kategorijas kultūra” un tā piekritēliem cilvēkiem bija zems sociālais stāvoklis.
Arī parastie cilvēki tikpat vīzdegunīgi izturējās par kaujas mākslu izzināšanu. Taiczicjuaņ un citi kaujas stili saskārās ar tamlīdzīgu situāciju. Bez tam, viņa attīstība bija saistīta ar darbību bez labas teorētiskās bāzes un tam bija zems sociālais statuss. Tas viss sarežģīja taiczicjuaņa izplatību plašā sabiedrībā.
Cin dinastijas beigās taiczicjuaņ meistars no “Kara”skolas (14) lika pamatus taiczicjuaņa pasniegšanai izglītotajiem cilvēkiem (ar kanonisku izglītību). Viņa sekotājs un turpinātājs Li Iše attīstīja meistara idejas, noformējot agrīno taiczicjuaņ ideju, pārstāvētu, piemēram, ar “Trijām vecām grāmatām” (老三本). Tomēr, ja salīdzina ar vispārēju taiczicjuaņ attīstību, tas tomēr bija liels retums.
Ķīnas Republikas laikā taiczi tika zinātniski pētīts un būtiski attīstījās, sāka parādīties izvērsti teorētiski darbi. Tajos tika izgaismoti dažādi taiczicjuaņ aspekti, kā tehnika, izcelsme, funkcijas u.t.t. Tas mainīja pirmējo situāciju, kad:
... bija slaveni meistari, bet nebija dūru cīņu traktātu. Viss tika pasniegts mutiski, kā saka, no mutes mutē. Tāpēc viena stila dažādu meistaru virzieni atšķīrās. Pat ja talantīgi cilvēki visu savu mūžu veltīja taiczicjuaņa pētīšanai, tad tie bieži maldījās pa viltus ceļiem un viņu pūles bija veltīgas. Tāpēc ķermeņa stiprināšanas māksla un valsts pastiprināšana palika tikai par brīvā laika sarunu tēmām pēc tējas un vīna. ..
Bez tā bija vēl viena problēma – šo darbu autori.
... pārsvarā tie bija (nevis karavīri, bet) literatori un zinātnieki, kuri pētīja šo dūru cīņas stilu un rakstīja par to.
Piemēram, Čeņ Veimins (陈微明 Chén Wēimíng, 1881-1958), Jana Čenfu māceklis, bija ģeogrāfijas profesors Cjuši Akadēmijā (16), kā arī strādāja Cin dinastijas Vēsturiskajā arhīvā.
Čeņ Veimins (陈微明 Chén Wēimíng, 1881-1958).
“Ieraksta par patiesumu taiczicjuaņā” autors Cjuj Čžeņšaņ(太极拳考信录), (徐震善 Xú Zhènshàn) bija zinātnieks – sinologs, ķīniešu filoloģijas profesors Uhaņas un Cziņnaņas Universitātēs. Vēl bija revolucionāri Tan Hao (16), U Čžicins (17) un citi:
... (tie) literatori un zinātnieki tiecās padarīt kaujas mākslas par sistematizētu un zinātnisku sporta veidu.
U Čžicina mūsdienu atkārtotais izdevums par taiczicjuaņu.
Viņu dalība taiczicjuaņa izpētē un grāmatu izdošanā pārvērta taiczicjuaņu no vienkārši ”mākslas”(術 Shù), padarot par sistēmu, kur “māksla un zinātne iet roku rokā”( 術學並舉 Shù xué bìngjǔ). Tas jūtami paaugstināja taiczicjuaņ statusu izglītoto lielpilsētu iemītnieku vidū, padarot par modernu un pat izsmalcinātu fizisko aktivitāšu formu, kas ir pieejama visiem sabiedrības slāņiem.
2.4 Taiczicjuaņ organizācijas paplašināja taiczicjuaņa attītsības iespējas.
Jaunā laika Ķīnā, saasinoties sociālajām pretrunām, nacionālā pazemojuma izjūtas satricināja katru dvēseli. Uliņ Pasaules patrioti arī centās nostiprināt tautas veselību un iedvesmot nacionālo garu ar nacionālo kaujas mākslu palīdzību. Šiem mērķiem tajā laikā tika radītas daudzas nacionālo kaujas mākslu organizācijas.
Arī taiczicjuaņs nebija izņēmums, tā visatpazīstamāko organizāciju vidū var atzīmēt Sanhajā dibinātās:
U Czjaņcjuaņ (吴鉴泉 Wú Jiànquán,1870-1942) 1932.gadā.
Tās bija taiczicjuaņu popularizējošas specializētas organizācijas. Bez tām tika radītas vēl daudzas citas organizācijas, kuras savās mācību programmās iekļāva taiczicjuaņu.
Šīs taiczicjuaņ vai ar to saistītās organizāciju darbība noveda pie taiczicjuaņa kardinālām izmaiņām. Jo iesākumā tas radās noslēgtā sabiedrībā agrārās ekonomikas apstākļos.
Ķīnas Republikas gados taiczicjuaņ pasniegšanas formas pilnībā atbrīvojās no iepriekšējā klanu modeļa un iemaņu nodošanas tikai šauram mācekļu lokam. Tā vietā, orientējoties uz sabiedrības vajadzībām, taiczicjuaņs tika atklāti izplatīts ar grupu vai individuālajām nodarbībām. Lai arī apmācības procesā liela uzmanība tika pievērsta taiczicjuaņ tehnikai, galvenais akcents tika likts uz tā ārstnieciskā un atveseļojošā efekta propagandu, uzsverot viņa svarīgo lomu valsts un tautas nostiprināšanā (18).
Šīs organizācijas aktīvi izmantoja paraugdemonstrējumu, piededzes apmaiņas un kopīgās apmācības speciālistu pielietošanu, kā arī izmantoja pakāpeniskās apmācības metodes, mutisku priekšāteikšanu, grupu treniņus (19) utt., ar ko piesaistīja lielu skaitu taiczicjuaņ cienītājus. Tas ne tikai nodrošināja dažiem tautas meistariem stabilus ienākumus, bet arī paaugstināja to sociālo statusu un veicināja taiczicjuaņa iekļaušanos sporta un izklaides vidē, paātrinot tā attīstību un izplatīšanos.
3. Secinājums.
Kā teica Ļeņins:
Lai atrisinātu sabiedrisko zinātņu problēmas, lai patiešām apgūtu pieeju šīm problēmām un neapjuktu daudzo detaļu vai atšķirīgo viedokļu priekšā, pats vērtīgākais, neatliekamais un svarīgākais ir neaizmirst par vēsturisko saikni. Izskatīt katru problēmu no vēsturiskā viedokļa puses – kā konkrētā parādība radās, kādiem posmiem savā attīstībā tā gājusi cauri, un pamatojoties uz šiem rezultātiem var izskatīt konkrētās lietas būtību.
Taiczicjuaņ attīstības pārskats Ķīnas Republikas laikā parāda, ka jaunais laikmets deva optimālas iespējas to attīstīt, tajā pat laikā tas ir paša taiczicjuņa attīstīšanās un pilnveidošanās rezultāts. Atskatoties uz vēsturi, taiczicjuaņam bija jāiet vienā solī ar laiku, jāadaptējas sociālās attīstības prasībām, aktīvi jākorektē un jāpilnveido savu attīstību, tādā veidā sniedzot ieguldījumu masu veselības stiprināšanā.
_____________________
Tulka piezīmes:
1. “Dūru biedrība mīkstuma sasniegšanai” (致柔拳社 Zhì róu quán shè) Dibināta Šanhajā 1925. gada maijā, specializējās uz taiczicjuaņ un taiczi czjaņ. 1926.gadā tika izveidotas filiāles Sučžou, Guančžou un citās vietās. Biedrība kļuva par zināmu analogu “Konfūcija skolai” cīņas mākslu pasaulē, jūtami pasaulē popularizējot taiczicjuaņu. Biedrības nosaukums iegūts no slavenā Laoczi citāta (专气致柔 Zhuān qì zhì róu), kurš kļuvis par daosas terminu, un nozīmē Ci uzkrāšanu mīkstuma un pakļāvības iegūšanai kā alternatīvu cietībai un sastingumam.
2. 1896.gada 17.oktobrī šanhajas avīze «字林西报» pārdrukāja no londonas “Taims” rakstu ar nosaukumu “Ķīnas fakti”. Tieši šajā rakstā pirmo reizi tika minēts šis jēdziens, kaut gan runa nebija par ķīniešu slikto fizisko sagatavotību, bet gan par kara-politisko reformu izgāšanos, kas radās Cin ierēdņu sistēmas korupcijas rezultātā. Faktiski, iesākumā angliskā nozīme “Slimais no Austrumāzijas” tika attiecināta uz valsti, nevis uz tās iedzīvotājiem. Bet tas nebija gluži saprotams visiem, un tā pats termins {varenais) slimais no Austrumāzijas (东亚病夫 dōngyà bìngfū) kļūst par noniecinošu ķiniešu iesauku.
4. “Ar kaujas mākslu palīdzību glābt valsti” (以武救國) – Ķīnas Republikas laiku lozungs, kurš pauž ideju ka kaujas mākslas var stāties pretī Ķīnas ārējiem apdraudējumiem, sasniedzot nacionālo atdzimšanu. Tas atainoja tieksmi pēc nacionālās atdzimšanas, tajā laikā kā virzītājspēku izmantojot Gošu.
“Veselības stiprināšana valsts glābšanas nolūkos” (健身救國) - tā ir ideja, kura Ķīnas Republikas gados uzsvēra vienlaicīgu kaujas mākslu svarīgumu gan veselības stiprināšanā, gan valsts aizsardzībā.
5.Jan Lučaņs (1799-1872), tāpat zināms kā Jan Fukujs bija ķīniešu kaujas mākslu meistars un taiczicjuaņ Jan stila radītājs. Viņš dzimis Ķīnas ziemeļos Hebejas provincē, un bija vienkāršs zemnieks. Pēc leģendas, ko izplatīja rakstnieks Gun Bojujs (宫白羽, 1899 -1966), viņš apguva taiczicjuaņu, slepus vērojot treniņus Čeņczjagou.
6.Cai Juaņpei (1868-1940) – ķīniešu revolucionārs un apgaismotājs, politiķis un tulks, dzimis Čžeczjanas provincē. Ieņēma amatu, pildīja Ķīnas Republikas Nacionālās valdības priekšsēdētāja pienākumus un bija pirmais Ķīnas Republikas izglītības ministrs. No 1916 līdz 1927. gadiem bija Pekinas universitātes prezidenta amatā.
7. Čeņ Veimins (1881-1958) – slavens kaujas mākslu meistars no Hubejas provinces, veiksmīgi nokārtojis imperatora eksāmenu 1902.gadā. Viņš apguva siņjicjuaņ un baguačžan pie Suņ Lutana, un devās prasīties par mācekli pie Jan Čenfu. Pēc leģendas, viņš ar prieku piekrita un teica “Es sen gribēju atrast kādu, kurš spētu to iemācīt”. 1925.gadā Čeņs Šanhajā nodibināja ušu klubu, kas kļuva par pirmo soli taiczicjuaņ Jan stila apmācībā plašai publikai.
8. Dzejolis ņemts no Gu Ļusiņa (1908-1990) “Taiczicjuaņ izpēte” kur tiek virzīts viedoklis, ka Čeņ Vantins radījis taiczicjuaņu un tas kļuvis par oficiālu uzskatu par taiczicjuaņu valstī. Taņ Guns dzīvoja Guandunā Juaņ dinastijas laikā. Viņš piedzima apveltīts neparastiem talantiem, un kļuva par daosu divpadsmit gadu vecumā. Tiek uzskatīts, ka viņš zvejniekiem palīdz ārstēt slimības un pareģo laikapstākļus, tāpēc kļuvis par dievību – zvejnieku aizstāvi u.tml. Leģenda vēsta, ikreiz, nokāpjot no kalniem, tam pa pēdām sekoja tīģeris. Tāpēc arī šodien viņa tempļa sienas ir rotātas ar tīģeru attēliem. Katru gadu pēc mēness kalendāra ceturtā mēneša 8 dienā tam par godu tiek rīkots festivāls.
9. 陳 сhén, 楊 yáng, 武 wǔ, 吳 wú, 孫 sūn
10.U Juicjans (武禹襄 wǔ yǔxiāng, 1812-1880). Dzimis Hebejas provincē šeņšas un ierēdņu ģimenē. Kad Jans Lučaņs atgriezās no Čeņczjagou savā dzimtajā pilsētā, tad sāka apmācību pie viņa, un vēlāk pie Van Czuņjueun Czjan Fa. Sekojošās paaudzes šo novirzienu nosauca pēc viņa uzvārda. Vēlāk tā mācekļi sāka runāt, ka taiczi ir radījis Čžan Saņfens no Udan skolas.
U Juisjans (武禹襄 wǔ yǔxiāng, 1812-1880).
11.Hao Veičžeņs (郝為真 Hǎo Wéizhēn 1849-1920) bija taiczicjuaņ turpinātājs trešā paaudzē un tika uzskatīts par pirmo atklātās apmācības instruktoru Cin dinastijas beigu posmā, un tā iemesla dēļ viņu vēl sauc par “Taiczicjuaņa atklājēju”. Galveno mācekļu vidū bija Suņ Lutans, Li Baojujs, Li šenduaņs, Li Fuiņs, Haņ Cinsjaņs un Čžan Čžeņczuns.
Hao Veičžeņs (郝為真 Hǎo Wéizhēn 1849-1920)
12. Autora izmantoto terminu skaidrojumi:
技術內容的規範 - "技術內容的規範- “Tehnisko darbību normatīvais paraugs (standarts) – taiczicjuaņu sevī iekļaujošo tehniku formalizācija.
套路 _“taolu formas” – tā ir taiczicjuaņam raksturīgo kustību formalizētā secība.
器械" – “ieroči” – dažādi taiczicjuaņā pielietojamie priekšmeti. Piemēram, kociņi, zobeni un tamlīdzīgi.
對練（推手) – “pāru vingrinājumi (stumjošās rokas)” – populāri taiczicjuaņ vingrinājumi, kurus izpilda ar partneri, kad viens otru “stumj, grūž”.
口傳身授 – “mutiska nododošana” – tradicionāla ušu apmācības metode, kad zināšanas no skolotāja māceklim tiek nodotas mutiskā formā caur kopīgu praksi.
13. U Czjaņcjuaņs (吴鉴泉 Wú Jiànquán,1870-1942) – taiczicjuaņ meistars, U stila (吴) radītājs un teorētiķis. Kas ir svarīgi Cin dinastiju gāzušās Ķīnas Republikas periodam, šis meistars bija mančžūrietis, Hebejas provinces Dasinas grāfistes iedzimtais. Patiesais Uczjahara Aišen vārds ar ieroglifiem tiek rakstīts šādi - 乌佳拉哈·爱绅 kā mančžuriski – ne pārāk saprotami. U Czjaņcjuaņs un viņa tēvs bija paaudzēs mantotie Dzeltenā karoga mančžūrijas Astoņkarogu armijas virsnieki. Viņš kopš bērnības aizrāvās ar kaujas mākslām un nodarbojās ar taiczi kopā ar savu tēvu. Viņa tēvs U Cjuaņju mācījās pie ... Jan Lučaņa un Jan Baņhou.
1912.gadā U Czjaņcjuaņs pasniedza taiczi Pekinas sporta pētījumu biedrībā (北京体育研究社). Tā bija pirmā skola, kur apmācīja šajā mākslā plašu publiku. Tas nozīmēja, ka viņš bija viens no pirmajiem šī stila popularizētājiem galvaspilsētas iedzīvotāju plašo masu vidū. Šīs organizācijas vēsture tagad ir mazpazīstama, bet savā laikā tā bija ļoti ietekmīga ķīnas kaujas mākslu izlatības ziņā. To dibināja Sjuj Juišens (許禹生 Xǔ Yǔshēng, 1878-1945), čajuaņ, ļuhecjuaņ un taņtuj meistars, dzimis Czinaņā, Šanduņas provincē. Sjujs uzaicināja par pasniedzējiem tādus tajā laikā slavenus meistarus, kā Jan Šaohou, Suņ Lutanu, Jan Čenfu un U Czjaņcjuaņu. Šajā Biedrībā tika atlasīti un gatavoti fizkultūras skolotāji no universitātēm, vidusskolām un sākumskolām ar nolūku pētīt ķīnas kaujas mākslas un arī rietumu sporta veidus. Šāda stratēģija mīkstināja fizkultūras skolotāju iztrūkuma nopietnību Ķīnas Republikas izglītības sistēmā. Tāpēc toreizējais izglītības ministrs Cai Juaņpejs novērtēja viņu darbību, un rezultātā izglītības Ministrija izdalīja speciālus līdzekļus viņu darba atbalstīšanai. Izglītības Ministrija tāpat arī izdeva speciālu rīkojumu, kurā visām skolām un citām mācību iestādēm visā valstī ieteica atlasīt studentus apmācībai Pekinas sporta pētījumu biedrībā. Tas būtiski cēla Biedrības reputāciju un paplašināja tās ietekmi uz tā laika Ķīnas kaujas mākslu pasauli. Pēc Gošu Centrālā institūta rašanās Nankinā šī Biedrība tāpat iekļāvās šajā struktūrā, kļūdama par vienu no gošuguaņiem. Diemžēl, pēc “Incidenta uz Marko polo tilta” un Pekinas krišanas, šī Biedrība tika slēgta.
Sjuj Juišens (許禹生, 1878-1945). 1928.gadā kļuva par Ķīnas Republikas izglītības Ministrijas speciālās nodaļas direktoru un rekomendēja ķīnas kaujas mākslu kursus visās skolās jebkurā izglītības līmenī. Pateicoties viņa darbībai uz Pekinas sporta pētījumu biedrības bāzes vēlāk radās Pekinas sporta institūts. Dažu svarīgu grāmatu autors ķīnas kaujas mākslu vēsturē, teorijā un praksē: šaoliņas ušu ("少林十二式", "羅漢行功法"), taizicjucaņ ("太極拳勢圖解","陳式五路太極拳") un pirmās īsās ķīnas kaujas mākslu vēstures autors ("中國武術史略").
U stila īstā popularitāte atnāca 1917.gadā, kad U Czjaņcjuaņs ieradās Šanhajā, lai pasniegtu taiczi. Viņu ielūdza Cziņju Atlētiskā Asociācija, kur viņš kļuva par vienu no vadošajiem pasniedzējiem.
Atgādināšu, ka Asociācija bija absolūti visu interesentu masveida apmācības pirmā organizācija, kā Ķīnā, tā arī ārpus tās robežām. Interesanti, ka tā laika taiczicjuaņs, kādu viņš pasniedza Cziņu Asociācijā, iekļāva sevī ne tikai patreiz pierasto lēno izpildes manieri, bet arī ātro. Tāpēc šo stilu sauca par “gan stingrais, gan lokanais” (刚柔相济 gāng róu xiāng jì) un “nepārtrauktais” (连绵不断 lián mián bú duàn). Tas nozīmē izpildījuma tehniku, kura sevī apvieno spēku un mīkstumu mainot ātrumu un lēnīgumu. Bez tam , jāņem vērā, ka kopš tiem laikiem taiczi pasniegšana fokusējās no tīri lietišķās kaujas mākslas par plašai publikai pieejamu disciplīnu. U Czjaņcjuaņs nedaudz izmainīja apmācības formas, padarot šos taolu u.c. vieglākus plašas publikas izzināšanai
U Czjaņcjuaņs (吴鉴泉 Wú Jiànquán,1870-1942)
14. Tiek pieminēts U Juisjans (武禹襄 Wǔ Yǔxiāng, 1812-1880) un taiczicjuaņa U skola, autors apspēlē kultūras – veņ un kara – y Ķīnas sabiedrībā, kas ir iespējams, pateicoties U skolas dibinātāja uzvārdam.
15.Li Iše (李亦畲 Lǐ Yìshē, 1832-1892) dzimis Hebejas provincē otrā paaudzē taiczicjuaņ U stila meistars, sāka nodarboties pie U novirziena dibinātāja 1853.gadā. Viņš bija no meistaru paaudzes, kuru ieguldījums taiczicjuaņa prakses un teorijas attīstībā pēc U Juisjana bija izcils. Pēc leģendas viņš bija neliela auguma, tikai 1,60 metrus, tādēļ tieši viņš viens no pirmajiem virzīja koncepciju "ar četriem ļaniem virzīt tūkstošiem cziņu” (四兩撥千斤 sì liǎng bō qiānjīn), t.i. uzvarēt nevis ar spēku, bet gan ar mācēšanu, uzvarēt ar mazu spēku, kad meistarība ir pārāka par rupju spēku.
Li Iše (李亦畲 Lǐ Yìshē, 1832-1892)
16. Qiushi akadēmija (求是书院 qiúshì shūyuàn) ir augstākās izglītības iestāde Hangdžou, Džedzjanas provincē, dibināta 1887. gadā, tagad pārveidota par Džedzjanas Universitāti.
16.Ķīnas ušu vēstures pētīšanas zinātniskās pieejas pamatlicējs ir marksists un revolucionārs Tan Hao (唐豪 táng háo,1897-1959), aktīvi pielietojošais rietumu metodoloģiju, izmantojošs vēsturizmu utt. strādājot savu darbu Centrālajā Gošu institūtā. Viņš bija pirmais no mums zināmajiem pētniekiem, kurš iesākumā noformulēja šādus jautājumus:
Kas ir Ķīnas kaujas māksla?
Kādā ir tā zinātnes jomā?
Ko tā pēta, kādu priekšmetu?
Iesākumā jāizlemj par skaidru šī termina nozīmi. Tikai pēc jēdziena “kaujas mākslas” jēgas, būtības skaidrojuma var ķerties pie šīs parādības vēstures rūpīgas pētīšanas ar vēsturisku pirmavotu palīdzību.
Tan Hao (唐豪 táng háo,1897-1959)
17. U Čžicins (吴志青 Wú Zhìqīng, 1887–1951) Ķīnas revolucionārās kustības aktīvists. Učaņas revolucionārās sacelšanās laikā 1911.gada 10.oktobrī, kas lika pamatus Siņhaijas revolūcijai viņš piedalījās “Kaujā par Šanhajas atgriešanu”. Mācījās ušu pie Jui Čžeņšena, Ma Cziņbjao un Jan Čenfu.
U Čžicins (吴志青 Wú Zhìqīng, 887–1951)
1917.gadā tika ievēlēts par sporta pētījumu Czjansu Asociācijas vice-prezidentu. Nākošajā gadā pirmo reizi viņš Šanhajā nodibināja kaujas mākslu Ķīnas asociāciju. 1919.gadā pirmo reizi tika radīta ušu Ķīnas asociācija, kur viņš kļuva par ģenerālo direktoru. 1921.gada jūnijā viņš pārstāvēja Ķīnas kaujas mākslas V tālo Austrumu spēlēs, tādēļ tiek uzskatīts, ka viņš pirmais ieviesa ķīnas nacionālās kaujas mākslas starptautiskos sporta pasākumos.
Šis meistars bija viens no tiem, kas lobēja Ķīnas Republikas vadības atbalstu. Piemēram, Suņ Jatsens aicināja ušu Asociāciju cītīgi strādāt attīstības jomā, lai attīstītu revolucionāro spēku, kā arī izveidoja memoriālo plāksni ušu Asociācijai un ziedoja tai lielu summu.
Vēlāk U Čžicins bija Piektās armijas padomnieks, galvenais armijas instruktors kaujas mākslās, bija ģenerālais padomnieks un armijas artilērijas pārvaldes direktors, ieņēma kaujas mākslu pētīšanas Centrālā institūta direktora amatu Nankinā utt.
Vairāk, kā desmit grāmatu par kaujas mākslām – taiczicjuaņ, čacjuaņ, tanlancjuaņ, ļjuhedao utt. autors. Pēdējos dzīves gados kļuva par budistu un nomira no saaukstēšanās 1949.gadā svētceļojuma laikā uz Tibetu.
18. Atsauce uz vispārzināmo Gomiņdana （強國強民 Qiángguó qiáng mín), kurš pārfrazē dinastijas Ciņ ideologa legista Šan Jana lozungu “padarīt valsti bagātu, un cilvēkus spēcīgus”.
19. Autora izmantojamo terminu skaidrojums:
表演交流: paraugdemonstrējumi, pieredzes apmaiņa;
講授傳藝: apmācīt un nodot meistarību;
分解教學: apmācība soli pa solim, izlikšana pa sastāvdaļām;
口令提示: mutiskas priekšā teikšanas un skaidrojumi;
團體操練: paraugdemonstrējumi un mijiedarbības noteikšana.
Latvijas ušu asociācijas "TUNBEI" dibinātajs,Ķīnas filoloģijas zinātņu kandidāts Len Sjuguan